Lāsma Podze

Balets ir jaunības deja. Nežēlīga savā īslaicīgumā un grācijas vieglumā, par ko maksāts ar ilgām un garām treniņu stundām, gribasspēka izaicinājumiem un atdošanos šai mākslai līdz katrai sasviedrētajai krekla vīlītei. Tāpēc ar prieku sagaidu katru uzdrīkstēšanos apiet ierasto baleta tradīciju un apsveicu katru mēģinājumu šiem trenētajiem, jaunajiem ķermeņiem un prātiem likt izdzīvot citādu baletu. Protams, baletā tradīcija ir ļoti svarīga, tā ir tā stīga, kas vispār uztur šo dejas skolu dzīvu. Tās burvības apreibinātie ir gatavi liet savus sviedrus un savus gadus piepildīt ar šo trauslo mākslas veidu. Taču nezinu nevienu mākslas jomu, kurā nebūtu svarīgi jauna ceļa meklējumi, veco stereotipu pārbaude un laušana. Vēl jo vairāk to gribas redzēt tādā mākslas veidā, kurā gados jauno cilvēku īpatsvars ir tik ļoti jūtams. Mūsu balets, manuprāt, varētu piedāvāt vairāk modernu iestudējumu. Reizēm esmu pasapņojusi – kādus brīnumus un pārsteigumus varētu pasniegt šie trenētie un graciozie dejotāji, izkāpjot nedaudz ārā no tradicionālā baleta un arī savas komforta zonas.

Prieks, ka šogad atkal baletam ir ko piedāvāt. Ir tapuši divi “īsbaleti”, kurus izrāda vienā vakarā ar starpbrīdi. Droši vien tas ir labākais risinājums, lai šos iestudējumus varētu izdejot uz lielās skatuves. Abu viencēlienu horeogrāfi ir no jaunajiem – Antons Freimans un Elza Leimane, katrs ar savu pieeju, saviem skatuves izteiksmes līdzekļiem un saviem radošajiem izaicinājumiem. Varbūt viņiem abu dejas izrāžu salikums vienā vakarā nav pats labvēlīgākais risinājums. Skatoties abus darbus tik cieši blakus, skatītājs pilnīgi nevilšus sākt tos salīdzināt. Taču, no otras puses domājot, – kad gan vēl izaicināt līdzīgi un citādi domājošos, ja ne sava ceļa meklējumu sākumposmā.

Antons Freimans, iestudējot savu “Hamletu”, dejas valodas eksperimentiem nav ļāvies. Uz skatuves ir mazāk dekoratīvisma nekā klasiskajā baletā, bet pastāvīgais baleta skatītājs atpazīs galvenos spēles noteikumus un izteiksmes formas. Stāsts tiek stāstīts, paļaujoties, ka skatītājam galvenās notikumu līnijas ir zināmas un sižeta atrisinājums nevienam nav noslēpums. Svaiguma sajūtu dod atraktīvie tērpi, kas ir arī galvenie izrādes scenogrāfijas veidotāji. Tērpi dod laikmetīgu stila triepienu, ir atrasti veikli risinājumi, lai dejotāji nezaudētu kustību brīvību, bet izskatītos izteiksmīgi mūsdienīgi. Kordebaletu vērojot, gan reizēm likās, ka, ietērpti elstīgāka materiāla tērpos, viņi varētu dejā iejusties vairāk. Ļoti rūpīgi izvēlēta un kombinēta mūzika – lielu tiesu dramatisma savērpj Rahmaņinova akordu saspēle ar mūsdienu komponistes Lindas Leimanes mūziku. Atsevišķs spēlētājs izrādē ir bulta, kas ir gan kā ierocis, gan virziena rādītājs, gan pretinieks, gan scenogrāfija. Spējējoties ar bultu un bultām, horeogrāfs ir atraisījies un radis jaunus risinājumus vecām lietām. Šādai rotaļai lielā skatuve ir ļoti piemērots mērogs. Lai arī skatuves scenogrāfija ir lakoniska, vajadzīgie akcenti ir panākti ar ekspresīviem tērpiem, gaismām un dejotāju pašatdevi.

Otrajā cēlienā Elza Leimane (ne)stāsta pasakas. Lai gan pieteikumā formulēts, ka iedvesmas avots ir Imanta Ziedoņa “Krāsainas pasakas”, tiešu sižetisku sakarību nevaru uztaustīt. Acīmredzot pasakām būtu jābūt svaigākā atmiņā, lai stāsts savītos ar norisēm uz skatuves. Taču skatuves pasakas ir tik pašpietiekamas, ka Ziedoņa pārzināšana nebūt nav obligāta. Galvenās varones ceļojums caur dažādajiem krāsainajiem piedzīvojumiem man reizēm atsauca atmiņā Alises brīnumainos piedzīvojumus. Pelēkās meitenes lomas izpildītāja Jūlija Brauere spēj gan nodot spēcīgu enerģiju līdz pat pēdējai skatītāju rindai, gan savaldzināt ar sava tēla bezgalīgo trauslumu. Pasaku stāsts apbur ar savu vieglumu un rotaļīgumu, izmantotajiem svaigiem paņēmieniem. Liekas, ka katra detaļa ir pārdomāta, katrs iznāciens pārsteidz ar kādu neredzētu tērpu risinājumu vai kādu svaigu odziņu kustību raksturā. Un pārsteigumi nebeidzas līdz pat izrādes beigām. Sajūtas ir līdzīgas kā pie Ziemassvētku vecīša maisa, kad dāvanas cita pēc citas nāk laukā no maisa un tās visas ir domātas tieši tev. Brīžiem mani pārņēma neaprakstāma baudījuma sajūta, vairākkārt pat pieķēru sevi pie domas, ka izmisīgi vēlos, kaut nu to pagriezienu atkārtotu vēl reizi, kaut kordebalets vēlreiz nodejotu šo pagriezienu, kaut melnās dāmas vēlreiz izdejotu šo tēmu. Tā laikam ir sajūta, kas varētu mudināt skatītāju pie šīm pasakām atgriezties vēlreiz. Mūzikas stāstītāji – Jānis Šipkēvics, Matīss Čudars un Kaspars Kurdeko – paveic savu daļu ļoti izjusti, paši piedaloties izrādē kā aktīva scenogrāfija, taču paņemot uzmanību sev tikai tik daudz, cik netraucē pasakas kustīgās daļas (ne)stāstīšanai. Arī tas ir viens no gardajiem kumosiņiem, kas papildina visu vakara ēdienkarti.  

Pēc izrādes kāpjot pa Operas trepēm seju nepamet smaids un kaut kas no krāsu košuma nāk līdz. Domāju, ka visiem, kas aizies uz Operas jaunajiem baleta stāstiem, šis būs jauki pavadīts vakars. Un zinu, ka jau tagad gaidu Elzas Leimanes nākošo stāstu.  

Foto: Agnese Zeltiņa